Iedvesmas Sarunas par Moderno alkoholismu - Ieva

Sarunas par mīlestību un atkarībām

Gunita: „Atkarībā nav mīlestības. Visi atkarīgi cilvēki tiecas pēc mīlestības. Ir izteikta vēlme, lai tevi mīlētu. Visiem maniem klientiem ir ļoti plaša sirds. Viņi vēlas mīlēt un saņemt mīlestību. Un tad, kad tu nedabū atpakaļ tā, kā tu redzi, kā esi iedomājies, kā būtu tevi jāmīl, rodas aizvainojums, spīts un tā tālāk...”

Ieva: „Tāda kā mazvērtība?”

G. „Jā.”

I.: „Tāda iestāstīšana pašam sev – tu nekas neesi, neesi neko vērts... Man tā bijis visu laiku, bet tagad tā pašapziņa lēnām aug. Jā, pirmkārt, pašcieņa. Vienmēr bijusi sajūta - trūkst mīlestības.”

G.: „Pirmais jautājums ar kuru gribētu grāmatu sākt. Vai lietojot ir iespējams mīlēt un pareizi izprast mīlestību?”

I.: „Nē. Pilnīgi un kategoriski nē, jo tā mīlestība ir tāda samākslota un pārspīlēta. Vizmaz man tā bija. Jo tu pārspīlēti esi gatavs būt labs visiem un visur. Un tad, kad tu vairs nedzer, vismaz man tagad dzīvojot skaidrā izkristalizējās, ka tev ir tikai sava konkrētā ģimene un tev nav jāmīl visi, visa apkārtējā pasaule, viss, kur tu ej, viss, ko tu dari... Tev ļoti daudz kas atkrīt, ļoti, ļoti daudz kas.”

G.: „Es papildināšu. Tad, kad cilvēks lieto, ir tāds moments kā „pārspīlētā mīlestība”. Un tu sāc nopelnīt mīlestību, jo tu taču dzer, tu esi cūka, piedzērusies, smirdīga sieviete un tas pašnovērtējums tajā brīdī, protams, ir nenormāli zems. Lai izpelnītos, ka tu kaut kas esi, tu kļūsti ļoti jauks pret citiem un tādā veidā mēģini to mīlestību dabūt.”

I.: „Tādu mākslīgu.”

G: „Jā, jā! Tātad, vai ir iespējams mīlēt cilvēku un izprast mīlestību, izrādās, ka lietojot nevar. Un to es redzu arī attiecībās. Piemēram, sieviete grib iet ārā no atkarības... Un viņai esot ideālas attiecības ar vīru! Bet tad, kad sieviete pārtrauc lietot...”

I: „Tad sākas!”

G: „Jā, tad sākas! Mīlestības vairs nav!”

I. : „Jā, man vīrs teica tā. Kad tu dzer, vai arī tajos brīžos, kad jau zini, ka dabūsi to pudeli, tad ir tāda mīlestība, labestība... Jā, tad esmu gatava uz visu, arī citu cilvēku acīs. Apkrāvusies ar kaut kādiem drausmīgiem darbiem, iešanām, darīšanām, mājas pienākumiem. Atskatoties saprotu, ka tas vispār nebija vajadzīgs un tagad to visu esmu kancelējusi. Bet tad... Arī darbā, lai saprastu, ka neesi tik slikts, kaut kājās neturies... Tomēr ej katru dienu, lai tikai sevi kaut kā attaisnotu.”

G: „Jā, jo sabiedrība fonā visu laiku lieto un tev tā „homeopātiskā” alkohola deva palīdz kā tāda injekcija. Saistībā ar bērniem es dzirdēju tādu fenomenu, kas tagad ir modē. No rītiem tiek rīkotas bērnu ballītes un lai vecākiem nebūtu garlaicīgi, tiek piedāvāts šampanietis vai kaut kas nevainīgs. Lai taču vecāki būtu priecīgi un bērniem kļūtu jautri no tādiem vecākiem. Man tik foršs tētis un mamma... Vai tad bērns to nepamana? Jo iepriekš mamma bija dusmīga, sagruzījusies, stresaina, bet nu pēkšņi tik ļoti mīļa!”

I.: „Jā, tas bērnos atbalsojas ļoti, ļoti spilgi. Man bija tā, ka meitenes prasa: „kā? Kas par lietu? Nav garīgā?”, bet tajā dienā, kad es jau zināju, ka vakarā man būs zaļā gaisma un varēšu dzert, visu dienu garīgais bija perfekts. Cik šausmīgi tas bērnam no malas, jo viņš jau nesaprot kāpēc mamma šodien ir dusmīga, jo mamma nosolījusies trīs dienas nedzert. Nu nav tas garīgais trīs dienas nekāds. Kad pienāk tā ceturtā diena, tad viss forši. Tā mīlestība mākslīgi tiek radīta arī pret bērniem.”

G.: „Tātad uz pirmo jautājumu mums abām ir viena atbilde - nav iespējams mīlēt lietošanas laikā. Arī starp posmiem. Tā ir ilūzija.”

I.: „Jā.”

G. : „Tāpēc vilšanās ļoti daudziem pāriem un arī bērniem. Ir teiciens – „labāk būtu dzērusi, jo tad tu mani mīlēji, bet tagad tu mani nemīli.”

I.: „Jā, piekrītu.”

G.: „Ejam tālāk. Vadošās sajūtas lietošanas laikā. Man ir pierakstīts „vaina un agresija”. Kādas bija tavas sajūtas? Pastāsti par sevi. Tagad tev septiņi mēneši remisijā – skaidrībā. Tu atceries to veco dzīvi. Kādas bija vadošās sajūtas un kādas tās ir tagad? Kā tad bija... Diendienā?”

I.: „Diendienā... Kad biju iedzērusi man uzreiz sākās agresija. Ļoti liela agresija pret ģimeni, pret meitenēm, vīru. Meitenēm tās vispār bija šausmas, es priecājos, ka viņām nav jāmeklē speciālists, jo es pilnīgi nepamatoti, no kaut kādiem nepareizi pateiktiem vārdiem, no kaut kādas nekārtības, es varēju... Nu, labi, sist es nesitu. Bet stāvēju kā pūķis pretī, apsaukāju, ņēmu nost telefonus. Mani vēl vairāk satracināja tas, ka viņas pretojās. Meitenes saprata, ka fiziski jau es viņas neaiztikšu, bet uz to „padzērušo” māti viņām riebās skatīties. Bija ļoti, ļoti smagi. It sevišķi ar vidējo meitu. Viņa mani nicināja un nievāja, bet es vēl agresīvāk pretī – tu vispār nekas neesi un ko tu te atļaujies!”

G.: „Nenormāla aizkaitinātība?”

I. : „Jā.”

G. : „Aizkaitinātība no sīkumiem, kas pāriet agresijā. Kādas vēl bija sajūtas?”

I. : „Nākamajā dienā es atcerējos tikai daļēji. Nu, tāda dzēruma stadija. Kad biju sadzērusies, likās, es visu varu! Tāds skaistais sākums. Nu gan iešu un darīšu pa visu māju... Tēloju tādu saimniecisku un nezin kādu, bet nākamajā dienā skatoties uz to visu saproti, ka nekas reāli jau nav darīts... Iedzēru, izgāju ārā uzmēķēju. Un tā uz riņķi.”

G.: „Seko vainas sajūta?”

I.: „Jā, ļoti. Nākamjā dienā.”

G. : „Aizkaitinājums, kas pāraug agresijā, tad vainas un kauna sajūta. Kāda vēl?”

I. : „Nujā... Es pat nezinu, jo otrā diena... Par vainas un kauna sajūtu to pat grūti nosaukt, jo tas bija vēl kaut kas trakāks. Es pat nezinu īsto vārdu, jo es savu bērnu priekšā tēloju kā eju kārties. Nevis tēloju, bet paņemu striķi un demonstratīvi aizeju uz šķūni...”

G. : „Tāda demonstrēšana?”

I. : „ Jā, izrādīšanās. Es jums pierādīšu, ka varu aiziet sevi nogalināt...”

G.: „Visi vainīgi, ka tev ir slikti... Un tādēļ viņiem tagad arī būs slikti.”

I.: „Jā, tas ir šausmīgi.”

G.: „Nu, redzi, ejam tālāk. Un kādas ir vadošās sajūtas tagad skaidrībā dzīvojot?”

I.: „Tagad... Man nav pilnīgi nekādas vainas sajūtas, esmu laimīga arī tajās dienās, kad nav tās labās dienas. Man īstenībā patīk arī tādas. Man ir pazudusi agresija, esmu mierīga... Ja agrāk, lietojot, ļoti iesaistījos diskusijās, gribēju kaut kādu savējo taisnību pierādīt, tad tagad... Mācos atzīt, ka man nav bijusi taisnība. Būt godīgam, tas ir ļoti svarīgi. Tik forši! Kā beidzu sev melot, tā arī pārējiem vairs nemeloju. Tas negatīvais izzudis kā lieks. Es, protams, dusmojos, bet tagad meitenes zina, ja jau dusmojos, tad tās dusmas ir pamatotas, jo esmu diezgan labsirdīgs cilvēks. Jā, diezgan jocīgi.... No tās miera sajūtas.”

G.: „Tas, ko mēs minējām – agresija, aizkaitinātība, dusmas, kauns, vaina...”

I.: „Vienu brīdi tas viss pazudis un nav vairāk jākaunas, esi brīvs no tā.”

G.: „Man klienti stāsta, ka tas ir tik forši, aizej uz dārziņu un nav kauns satikt audzinātāju!”

I.: „ Un ja runā ar kādu, nav vairs jāuztraucas, ka varbūt kaut ko neatceries kas dzērumā sarunāts.

G.: „Starp citu, ja mēs paņemam klāt sociālo aspektu. Tie, kas baidās iziet no atkarības, domā, kā tad tagad es komunicēšu? Jo, izrādās, tu jau komunicē tikai lietošanas brīžos. Pārējā laikā tev ir kauns un vaina, tu izolējies no sabiedrības. Kā man viens pusis stāstīja – beidzot esmu sācis sveicināt citus vecākus, kuri ved bērnus uz dārziņu. Izrādās – re kur ir tā socializēšanās, kas pa īstam sākas tikai tad, kad izej no atkarības. Varbūt paņemam nākamo tēmu – kāda bija socializēšanās tad un kāda tā tagad?”

I.: „Tagad... Nu, man tāds darbs kur daudz jārunā...”

G: „Bet kā tev, Ieva, bija, kad gāju uz darbu paģirās?”

I: „Es brīžam darbā arī dzēru. Mazos šampīšus. Kādus septiņus-astoņus pa dienu.”

G.: „Un tu visu laiku esi tā kā...”

I: „Jā, jā... Un... Es jau parasti ar cilvēkiem tāda atklāta un godīga. Un tad es tur jokojos un smējos... Par daudz. Pieļauju, ka no malas izskatījās briesmīgi. Jo tagad redzot mazliet iedzērušu cilvēku, uzreiz pamani, ka dzēris. Nujā. Es it kā es skrēju, skrēju, skrēju... Arī priekšniece mums nav tāda, kas kādam kaut ko baigi aizrāda, ir piedevusi ballēšanos, kad tu īsti neatceries, kā viss beidzās. Bet tagad komunikācija ar cilvēkiem ir tāda patiesa. Jo es eju pa īstam. Ar īstiem jokiem. Runājos ar bērniem pa īstam, tur ir tā brīvība.”

G.: „Jo lietojot ir tas saspringums, mākslīgums...”

I: „Jā, jā!”

G.: „Visu laiku sasprindzis, tādā kā mākslīgā tonusā, bet īstenībā jau neesi tāds, kāds esi, patiess. Bet tagad tu beidzot vari brīvs un jauks.”

I.: „Jā. Un, piemēram, ar kolēģiem... Sākumā es domāju, ka būs tā jocīgi, bet vēlāk sapratu, ka tieši tā ir OK, bez tām liekajām sarunām, jo iedzerot es biju tajā pūlī, kur esi gatavs visus aprunāt un spriedelēt, cik dzīvē viss slikti. Tagad vairs neeju uz darbu klačoties. Es komunicēju, viss kārtībā, bet tās liekās sarunas ir beigušās, no tām esmu distancējusies.”

G: „Mazāk aprunāšanas...”

I: „Jā, vairs nelamājos.”

G.: „Pazūd rupji vārdi, žēlošanās un čīkstēšana par tuviniekiem.”

I. : „Nē, vispār nav.”

G. : „Atceries agrāk? Dzer un visu laiku sūdzies. Par vīru, bērniem...”

I.: „Jā, par visu.”

G.: „Reāli sūdzies...”

I.: „Jā.”

G.: „Tātad, socializēšanās nozīmēja sūdzēšanos!?”

I.: „Jā. Un vispār tādas bezjēdzīgas tēmas.”

G.: „Gaušanās, ka viss ir slikti. Kāds ir pašnovērtējums sievietei, kura regulāri lieto?”

I.: „Kad esi skaidrā, tad ļoti zems. Iekšēji es biju sevi ļoti nolikusi. Ka neesmu nekas, pilnīgi nekas, vispār nulle. Nemaz nesaproti kāpēc eksistē un priekškam. Vēl jau kaut kāds veselais saprāts saglabājies, ka tev ir bērni, ka ir jāiet un jāstrādā, bet tu dzīvo tādā kā... Nu... Tu nedzīvo. Nemitīgi dari vienu lietu aiz nākamās. Kā robots ej uz darbu, nāc mājās, sataisi paēst, iztīri māju...”

G.: „Bet kāpēc, tu nezini! Tev nav dzīves mērķa.”

I.: „Jā. Tagad pašnovērtējums lēnām aug. Ļoti lēnām. Katru dienu notiek kaut kas... Nu, kā šodien – satiec un parunā...”

G.: „Kaut kas jauns, kas paplašina apziņu.”

I.: „Jā. Tā ļoti lielā fantazēšana, kad tu iedzer... Jo tad jau liekas, ka esi pati seksīgākā sieviete...”

G.: „Princese...”

I.: „Jā, skaistākā un...”

G.: „Pazūd pumpas...”

I.: „Jā, jā un kā es darīšu visu... Man piemērs par to pašu dziedāšanu. Es vienmēr fantazēju – kā es iešu, kā piedalīšos, bet tā arī neuzdrīkstējos to darīt. Tagad esmu trešo reizi pieteikusies. Beidzot braukšu un darīšu!”

G.: „Man viena klienta izejot no atkarības saprata – nu kam man tik daudz to pulciņu!? Viņa gāja dejošanā, gleznošanā, vēl kaut kur... Lietojot cilvēks mēdz darīt to, kas viņam nemaz nav vajadzīgs.”

I.: „Jā, jo vajag atzinumu, ka tu vēl eksistē.”

G.: „Ar šo mākslīgo rosīšanos veido pašnovērtējumu un imitē dzīvi, bet tad kad izej no atkarības, izrādās, ka no „visa šitā” neko nevajag. Mana kliente jutās kā lauku darbos nodzīts zirgs.”

I.: „Jā, es arī negribu, man gribas mieru. Laikam man jau pietiek ar darbu, kur es kontaktējos ar cilvēkiem. Tagad es izvēlos, kur iet un kur neiet. Loģiski, ka tagad pat nevēlos iet uz tām vietām, kur notiek lietošana.”

G.: „Paņemam nākamo tēmu: attiecības ar draugiem. Visi mani klienti baidās no tā, ka būs jāmaina draugu pulks. Citi pat neuzsāk iet no atkarības ārā, jo intuitīvi saprot, bāc.. Draugi taču būs jāmaina! Vai arī viņi paši izzudīs no tavas dzīves... Tā ne vienmēr notiek, citreiz draugi arī paliek. Pastāsti, kā tev?”

I: „Ir tā, ka es lielā mērā visu dzīvi esmu bijusi vienpate. Šobrīd man draugu nav. Man arī draudzenes nav kam pazvanīt un no sirds izrunāties. Bet tad, kad dzēru, tad jā... Tad bija tās saucamās draudzenes. Darbabiedrene, kura arī dzēra. Tagad viņa nedzer, bet viņai nav kvalitatīvā remisija. Kad pārtraucu dzert mums tā draudzība pazuda, jo es vairs nebiju tik interesanta, mums nebija to sarunu... Pati ļoti izmainījos. Un tā es dzīvoju bez draugiem... Nezinu, varbūt tas arī nav īsti normāli.”

G.: „Es parasti meitenēm tā saku - pirmajā vietā vīrs, tad bērni. Protams, pirmkārt es pati. Jo ja es nebūšu normālā stāvoklī, tad nekā arī nebūs. Ja es nedzeru, strādāju ar sevi... Vīrs, bērni un tikai tad pārējie. Un ja cilvēks ir ļoti sociāls, piemēram, tev ir darbs, kurā ir cilvēki, tad var būt par daudz.”

I.: „Jā, pēc tam man neko negribas.”

G.: „Tad ir par daudz. Starp citu, tās draudzēšanās un kafejnīcas – tas arī ir mākslīgi radies. Agrāk tā nebija. Agrāk cilvēki socializējās pilnīgi savādāk. Nāca ciemos. Nu kaut kādi kokdarbi, rokdarbi un tamlīdzīgi. Cilvēkam pietika ar ģimeni. Pateicoties šim modernajam alkoholismam meitenes grib mukt ārā no mājas, pasēdēt kafejnīcā, iedzert un aprunāt vīru. Un tad ir bail no tās draudzenes šķirties. Kaut gan tai draudzenei tu neesi draudzene un arī viņa tev nav nekāda draudzene. Tā ir ilūzija.”

I. : „Jā. Tā patiešām ir.”

G: „Un tad, kad tev ir tīra apziņa, tu sāc saprast, priekškam tas viss vajadzīgs, jo ko tad es ar viņu vispār runāšu? Es vairs negribu par vīru runāt. Par bērniem, sevi, jo man viss kārtībā. Un man tā enerģija jāliek citur.”

I: „Man arī nepatīk tā attieksme. It kā viņa pati nedzer, nu, varbūt pa kluso mājās dzer, nezinu... Man, piemēram, tas ir īpaši, ka es nedzeru, bet es neeju un ar to neplātos un to neuzsveru. Bet var redzēt, ka ir tāda kā skaudība vai nicinājums, jo es jūtos ļoti labi, bet viņa tajā pašā laikā – slikti, jo viņai nav tā kvalitatīvā remisija, viņa vienkārši nedzer.”

G.: „Jā, ir tādi momenti. Tāpēc es bieži saku. Viens ir truli nedzert. Tu vienkārši uzliec savu dzīvu uz pauzes. Tomēr turpini to pašu dzīvi – tiecies ar tiem pašiem cilvēkiem, ej uz to pašu darbu, brauc uz tām pašām ballēm... Un tu nesaproti, kas notiek. Psihe sāk strādāt pavisam savādāk.”

I.: „Ļoti agresīvs cilvēks, ļoti...”

G.: „Tāpēc jau radies tas teiciens „labāk būtu dzēris”. Agrākos laikos vīrieši pārtrauca dzert, bet pēc mēneša-diviem sievas paašas nesa viņiem šņabja pudeli un gribēja, lai iedzer, jo tad viņš bija foršāks.”

I.: „Jā, tā ir.”

G.: „Kā ir ar veselību un rūpēm par to? Jo ja mēs runājam par moderno alkoholismu, tad lielākā daļa no manām klientēm ir veselīgas dzīves piekritējas un nevar alkoholismu apvienot ar sportu, diētām, uzturu, veselīgiem dārzeņiem... Dzer no rītiem suliņas un ko tikai nedara. Meditē jogu un vakarā dzer.”

I.: „Man tā arī bija. Es gāju staigāt, bet vakarā piedzēros, tad no rīta astoņos cēlos un atkal gāju staigāt kādus vienpadsmit kilometrus. Pēc staigāšanas sajūta bija baigi labā, bet tas jau bija tikai tāds ķeksītis, ka tu taču dari arī kaut ko veselīgu...”

G.: „Nuja, ka tev nemaz nav tik slikti!”

I.: „Bet ja es tagad salīdzinu vispārējo organisma pašsajūtu un to nogurumu... Kāds man bija ķermeņa, prāta nogurums... Visu laiku tāds kā dullums. Es arī uz fizioterapiju gāju, bet tas viss bezjēdzīgi. Aizej piecas reizes un izdomā, ka labāk neiet un tajā laikā iedzert. Ar veselību tagad ir stipri labāk. Pirmkārt man cukura līmenis ir... Nu nav vēl pavisam sakārtojies, bet ja es dzerdama visu laiku žēlojos, ka man, lai es dzīvotu tālāk, vajag insulīna pumpi par 4000 eiro un, lūdzu, tagad man saziedojiet, daži tuvinieki jau bija gatavi to darīt... Tad tagad – nē, man to nevajag, jo insulīns šobrīd ir daudz labāks.”

G.: „Tagad tas pumpis nolikts malā?”

I.: „Jā, jau pēc diviem mēnešiem bija rezultāts. Agrāk analīzes ļoti lēkāja, jo vakarā iedzer un no rīta nodod analīzes. Cukura vispār nav, daktere tikai priecājas...”

G.: „Bet kāpēc tas tā?”

I.: „Lietojot alkoholu aknās veidojas bloks, kas aiztur cukuru, varētu teikt - nepārstrādā. Ir bijis tā, ka no rīta piecelies, vai naktī jau celies augšā pēc dzeršanas, it sevišķi pēc sausā vīna, un ir jāmēra cukurs, ja tu vispār esi spējīgs piecelties un skatīties, jo cukurs nobloķēts un krīt lejā. Un tas trakākais, ka man tā šprice vakarā desmitos, bet es jau vairs neatceros – esmu to izdarījusi, vai nē. Pat tagad ikdienā ar skaidru prātu pie tā ir jāpiedomā. Es varēju sevi novest līdz nāvei. Arī ar vairogdziedzeri man bija problēmas. Tagad strādā, viss kārtībā, lai gan iepriekš bija jālieto zāles. Rokas tirpa, kājas... Rāva krampjus. Gāju pārbaudīt sirdi, jo likās, ka ar sirdi ir problēmas.”

G: „ Un tur vienmēr visiem viss ir kārtībā!”

I.: „Tā arī bija! Izgāju visādas pārbaudes un noskaidrojās, ka viss labi.”

G. : „Man bija kliente, kas divus gadus dzēra asinspieda zāles, jo asinspiediens ar laiku visiem pieaug, tāpat holesterīns. Pēc diviem mēnešiem viņa dakterei par lielu izbrīnu pilnībā noņēma šos medikamentu. Kā? Tādi rezultāti 54 gados, ko tad jūs tādu darat? Ko ēdat un neēdat? Es, dakterīt, nedzeru vairāk. Pietiek nedzert un organisms pats sakārtojas. Un otra lieta, ja man atrāda labās analīzes, es prasu - vai jūs alkohola reibumā esat kādreiz nodevuši? Nē... Bet tu sadzeries un aizej nodod, tad paskaties, kāds tev asins sastāvs. Nu mēs ar tevi tagad izdzērām kafiju un apēdām kūciņu, mums taču asins sastāvs mainās! Jo kāpēc gan analīzes ir jānodod tukšā dūšā? Lai nekas neiejauktos iekšā, jo asinis ir mainīgas. Un ja sadzēries? Ja organisms visu laiku ir traucēts, asins sastāvs ir pilnīgi cits. Tas jau nekur nepazūd. Varbūt pastāsti, kā tu guli?”

I.: „Tad, kad dzēru, to par miegu grūti nosaukt – trakie murgi. It kā tu guli, bet izgulējies neesi nemaz. Nenormāla svīšana. Man likās, ka esmu apčurājusies. Svīdu nenormāli, pilnīgi tecēja ūdens... Pēdējā dzeršanas periodā naktīs bieži miegā sāku staigāt pa māju, slēgt gaismu, piedāvāt cept picas un visādus kartupeļus, ko tikai es nedarīju...”

G.: „Reibumā?”

I.: „Jā. Kad esi pagulējis pus nakti, kādas četras stundas pēc reibuma.”

G.: „Kā tu iemigi? Atceries?”

I.: „Diezgan saldi aizpeldēju kaut ko domādama. Vai nu vienkrāši izrubījos. Tad sākas kaut kādas iešanas un paliek jau slikti. Sāk nīdēt vainas apziņa un pagulēt vairs nevari, jau skaties pulkstenī – drīz būs jāiet uz darbu, nu ļoti... Tās principā nebija gulētas naktis, jo tagad es varu salīdzināt.”

G.: „Kā tu tagad ej gulēt? Režīms ir?”

I.: „Jā, ir. Vēlākais pulkstens vienpadsmitos, tas gan atkarīgs no tā, cikos pārnāku no darba. Tajās dienās, kad man jāstrādā līdz desmitiem, tad es ātri mājās, dušā, palasu grāmatu... Līdz vienpadsmitiem. Ja jau pirmajos mēnešus, kad nedzēru, likās, cik saldi guļu, tad tagad... Man interesanti. kā būs vēl pēc mēnešiem pieciem... Tagad kā vakarā aizmiegu, tā ap sešiem no rīta augšā.”

G.: „Nav vairs jāstaigā?”

I.: „Nē. Pat uz tualeti reti ceļos, tas, protams, atkarīgs no tā, ko es dzeru...”

G.: „Cik interesanti... Cilvēks dzīvojot skaidrībā sāk sevi apzināties, jo kad tu dzer, tu jau nedomā, čurāt, nečurāt – tev vienalga. Bet dzīvojot skaidrībā cilvēks sāk sevi mīlēt un aizdomājas, ai nē... nedzeršu tēju uz nakti, jo man taču būs jāceļas uz tualeti!”

I.: „Man patīk vakaros tēju padzert, papļāpāt...”

G. : „Briedums parādās cilvēkā un viņš sāk rūpēties pat līdz tādām niansēm. Bija lekcija par pašnovērtējumu. Ko nozīmē nevis vidējs, bet labs pašnovērtējums. Tāds cilvēks citiem sevi nedos aprīt un ja viņš saprot, ka no kaut kā viņam ir slikti, tad to nedarīs. Pat tēju! Tēju nedzeršu, jo gribu gulēt visu nakti, bet tad, kad tu dzer tev taču vienalga, tev pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek, tāda sevis varošana.

I.: „Bet miegs tagad ir super!”

G.: „Man visi klienti stāsta, ka miegs mēneša – pusotra, divu laikā izlīdzinās. Cilvēks sāk gulēt un redzēt normālus sapņus. Bet parunāsim par to, ko ieminējāmies jau iepriekš. Patiesa interese par dzīvi! Ja agrāk intereses dzīvot nebija nemaz...”

I.: „Nē, vispār nebija.”

G.: „Vēlme, interese dzīvot... Nē, neko negribas. Apmēram tā – nu ja jau jums vajag, es padzīvošu.”

I.: „Nujā, jā, tā bija. Tagad ir ļoti liela interese. Man tieši tas patīk, ka nav tā - „ak tad tagad es nedzeru, tāpēc grābšu un pagūšu iekavēto”, bet nē, es tā ...plūstu. Man ļoti patīk, ka esmu iemācījusies pateikt „nē”, jo daļa līdzcilvēku jau bija pieraduši pie tā, kāda biju iepriekš. Es tagad ļauju sev atpūsties no tās dzeršanas un izvērtēju lietas, kuras vēlos darīt un kas manī rada pozitīvas emocijas un enerģiju. Novērtēju laiku ar ģimeni un bērniem. Darba dienas pakārtoju, tā lai būtu pilnvērtīgi. Kā jau teicu – vakarā ir tā foršā sajūta – šodien bija jēdzīga diena. Pašlaik es plūstu un man negribas apaugt ar liekām lietām. Klausos savā sirdsbalsī.”

G.: „Bet interese tevī ir?”

I.: „Protams, protams!”

G.: „Agrāk tā nebija? Ir radusies interese par dzīvi...”

I.: „Es tagad mūžīgi gribētu dzīvot!”

G.: „Agrāk interese tikai viena...”

I.: „Jā, tikai viena doma - vajag... Iedzert! ”

G.: „Un tagad - nē, tagad negribu... Sajūta, ka tā ir pēdējā pietura.”

I.: „Tā ir tāda pasakaina sajūta, izkāpt ārā... Baudīt dzīvi.”

G. : „Kā tagad ar enerģiju?”

I.: „Ai... Agrāk smējos, ka man enerģija laikam no cukura. Esmu ļoti enerģisks cilvēks un manī ir daudz enerģijas, bet kad dzēru... Tā bija mākslīgi radīta.”

G.: „Tāda kā dēmoniskā enerģija. Liekas, ka nevis tu pats, bet tevi nes, ka tu vari visu, visu...”

I.: „Jā, visu.”

G.: „Vārdos nesaukšu, bet ir mūziķi, kuri lieto narkotikas un var vienā dienā divus koncertus nospēlēt.”

I.: „Tur jābūt milzīgai enerģijai, jo dabiskā cilvēka enerģija beidzas.”

G.: „Viņš izplosās, nosvīst un atdod sevi. Bet kaut kas nav kārtībā. Ir vēl viens fenomens. Varētu teikt - kults. Jaunie cilvēki ļoti ātri kļūst veiksmīgi un bagāti, bet lai līmeni noturētos ir ļoti daudz jāstrādā, jo priekšā jau gaida haizivis. Tāpēc šie jaunie veiksmīgie sāk lietot narkotikas un imitēt veiksmi – nu tur cigāri, konjaki un, protams, arī kokaīns. Agrīnā vecumā sāk uzņemt mākslīgo enerģiju, jo alkohols un narkotikas ir mākslīgā enerģija. Tu it kā spēj izdarīt daudz vairāk nekā nedzerot. Noņemot alkoholu sāc atgriezties savā enerģijā.”

I.: „Jā, es daru daudz, bet vairs ne tik ļoti. Arī savā ķermenī ieklausos. Jo iepriekš es varēju nostrādāt gandrīz vai visu mēnesi. No trīsdesmit dienām divdesmit piecas biju darbā. Piecpadsmit stundas dienā. Tagad jau apsveru – kad tad man būs brīvs. Un tā pāspīlētā enerģija, kas man bija mājās... Ātri, ātri dārzu ravēju, viss man smuki, viss kārtībā... Es tagad dārzu, izņemot siltumnīcu, nolikvidēju, jo tur lieki patērēju enerģiju. Tagad tam neesmu gatava, vairs nevēlos...”

G.: „Saprāts parādās. Cilvēks lieto un viņam ir divas siltumnīcas... Meitene – čakla bitīte un visu laiku ar pudelīti staigā, šampanietis līdzi, glāzīte un visu laiku ir tādas superveiksmīgas...”

I.: „Man siltumnīcā bija aliņi salikti...”

G.: „... un tikai padzeries! Bieži vien notiek tā. Vīramātes uzzina, ka viņu vedekliņām ir atkarība un to noliedz. ...Nē, tas taču nevar būt, viņa ir tik forša, tik daudz dara! Bet tā vedekliņa, nabadzīte, divas pudeles dienā izšauj, lai to uzturētu. Kad pārtrauc dzert, visu arī likvidē. Paliek viena maza dobīte un tikai tas, ko vari šajā dzīves posmā paveikt. Tu neuzņemies pārāk daudz.”

I.: „Ļauj sev atpūsties.”

G.: „Nākamais jautājums – atpūta. Kā tev ar atpūtu? Atkarībā cilvēks atpūšas tikai ar alkoholu. Atceries to sajūtu... Pirmā glāze! Oi, cik labi... Iedzēru.... Tu vari atpūsties tikai tad, kad iedzer. Kā tagad?”

I.: „Tagad man atpūta tiešām ir tāda... Es neko nedaru! Apsēžos un nedaru. Man ļoti patīk pagulēt pusdienas laiku. Tas man no bērnības. Atpūšos lasot grāmatu vai klusumā pastaigājos. Tā sevi uzlādēju. Man svarīgi pabūt klusumā. Vai arī klausos mūziku, kuras izvēle man nomainījusies par 180 grādiem. Iepriekš dzerot ļoti patika krievu dziesmas, kur viss tā pa dušam, ka sirdi rauj ārā. Tagad gribu mierīgāku. Ja liels nogurums, atpūšos neko nedarot. Šodien man arī ir atpūta. Kurā es gūstu prieku un baudu sev, savam prātam.”

G.: „Ejam tālāk... Kad cilvēks lieto, kādas ir emocijas?”

I: „Tajā brīdī liekas, ka tās ir tik īstas un patiesas...”

G.: „Lietošanas brīdī.”

I.: „Jā, pārspīlētas, dramatizētas.”

G.: „Izkropļotas emocijas?”

I.: „Jā, izkropļotas. Ir vai nu tā, ka viss liekas drausmīgi vai nu viss ir tik skaisti, tik forši...”

G.: „Tāda lēkāšana. Emocionālās šūpoles. Un tagad? Ir emocionālā stabilāte?”

I.: „Jā. No kā es ļoti baidījos... Lietojot es vienā brīdī biju laimīga un pēc pus stundas viss jau ir slikti, es baidījos, kā tagad būs. Bet tagad manī ir radies miers. Un ja nāk raudiens, es pa īstam raudu, bet tad es varēju raudāt par jebko.”

G.: „Parunājam par kodēšanos, jo tā ir ļoti populāra tēma. Pie manis nāk klienti, kas jau ir kodējušies un nāk tādi, kas grib un dažreiz, ja jūtu, ka cilvēks pats netiks galā, es iesaku. Lai psiholoģiski vājam cilvēkam būtu drošības spilvens, labāk ir nokodēties. Es nenoliedzu kodēšanu, bet tikai komplektā ar terapiju. Tava pieredze?”

I.: „Pilnībā piekrītu. Man vajadzēja aizliegumu, citu iespēju man tobrīd nebija, jo par tevis piedāvāto terapiju, es vēl neko nezināju. Kodējos lai neizjuktu ģimene. Jo man bija tāda kā spītība. Es visu laiku tiku vainota, precīzāk – mana dzeršana. Pilnīgi pie visa negatīvā, kas notiek mūsu ģimenē. Un tad es pretī gribēju ar spītību... Apmēram tā – „nu, es tagad nedzeršu, paskatīsimies, kā ir!”. Tā es pieteicos uz kodēšanos. Pateicu vīram - ja tu apmaksā, es braucu.”

G.: „Cik maksā kodēšanās?”

I.: „Uz pus gadu 85 eiro, uz gadu – 125 eiro un tālāk jau uz diviem gadiem 150.”

G.: „Teorētiski jebkurš var atļauties?”

I.: „Jā. Pirmkārt, nedēļu bija jābūt skaidrā.”

G.: „Tev izdevās?”

I.: „Gandrīz.”

G.: „Jā, es šitam neticu! Man visi atnāk ar vienas dienas remisiju!”

I.: „Es trīs dienas nebiju dzērusi. Vīrs bija aizgājis no mājām un es teicu – nāc atpakaļ, es tev apsolu, ka nokodēšos, jo esmu jau pieteikusies! Viņš atgriezās un trīs dienas pirms kodēšanās es saku – „nu, davai, tad to pēdējo šampīti vēl varu?” Tā bija trešdiena un jābrauc piektdienā. Un es... Nu tad to pēdējo savā mūžā! Un viņš saka - nu, labi. Es arī vienu izdzēru, nevis divus, kā parasti. Tad man bija sajūta - esmu pielikusi punktu.”

G.: „Zini, citreiz liekas, ka vajag to pēdējo...”

I.: „Trakākais notika tur aizbraucot...”

G.: „Bet es vēl gribu ko svarīgu pateikt. Tas pēdējais, diemžēl, var arī tiešām būt pēdējais.”

I.: „Jā. Es ar tādu domu to arī darīju.”

G.: „Nē, vispār pēdējais... Jo citreiz tev ir tāds izmisums, ka vari par daudz iedzert jau nāvējošu devu. Ja pēdējo reizi mūžā, tad sadzeries līdz nāvei. Tā var arī nomirt.”

I.: „Tāpat ar pīpēšanu. Pīpē pēdējo – nu tad visu paciņu. Nuja... Mēs aizbraucām. Protams, man bija neomulīgi. Tur sēdēja tādas sievietes... Es uz tā fona izskatījos ļoti labi. Gan saģērbusies, gan glīta... Ieeju pie daktera un viņš saka – es tevi nekodēšu.”

G.: „Nu tu taču normāla, ja?”

I. : „Jā. Izstāstīju savu situāciju, ka dzeru katru dienu pa šampim - diviem, ka esmu bijusi pie narkologa uz konsultāciju, kaut gan narkologam jau es neizstāstīju to, ka dzeru katru dienu. Un viņš man saka – tu saproti? Tādu zāļu nav! Ka es tev tagad ielaidīšu vēnā un tev negribēsies dzert. Ieteiktu tev iziet minesotu vai ko tādu... Es jau sēžot kabinetā izdomāju – o, viņš man nekodēs, varēšu braukt mājās un iedzert šampīti!”

G. : „Ar mani jau nav tik slikti... Atkarīgā domāšana.”

I.: „Tikšu no kabineta laukā un vīram teikšu – viņš mani nekodēja! Tajā pašā laikā es sapratu – vai nu tagad, vai nekad, jo es tam biju gatava. Saku dakterim – nē, man to aizliegumu vajag. Viņš piekrita, teikdams, ka uz manu atbildību. Izskaidroja zāļu darbību. Nepateikšu to zāļu nosaukumu, bet tev ielaiž tādu vielu, kas organismā nesašķeļ alkoholu. Lietojot būs ļoti slikti, vari nomirt. Kā nu kuram. Ārsts teica, ka naktsmaiņā vienu „kačāja” un knapi izvilka.”

G.: „Bija piedzēries pēc kodēšanās?”

I.: „Jā. Viņš vēl saka – ja gribi dzert, tad brauc pie mums, ielaidīsim par 10 eiro kaut kādu šķīdinātāju, kas visu atgriež atpakaļ. Es teicu – jā, tā ir mana atbildība. Parakstīju papīrus, ka apzinos, ko daru. Es sapratu, ka dakteris man netic, ka nedzeršu. Un tas man iekšā... Nu, kāpēc?! Ja pat dakteris netic... Tā pati kodēšanās procedūra... Sajūtas šausmīgas. Liekas, ka dedz elles ugunīs. Apmēram 15 minūtes laiž vēnā zāles. Pazeminās asinspiediens, kurš man jau tā zems. Pirms tam pat deva padzert kafiju. Viss ķermenis deg liesmās. Ārā bija sniegs, likās, tikšu laukā, iebāzīšu galvu sniegā un tur bedre izkusīs. Teica, lai neuztraucos, ka pēc pusstundas pāries. Kamēr atbraucām līdz Valmierai, tiešām bija pārgājis, bet man vajadzēja nobildēties, jo biju galīgi sarkana. Nu un nav tā, ka negribas dzert, bija grūti.”

G.: „Tieksmi nemazina.”

I.: „Jā. Tāds liels apjukums, ko tagad iesākt ar to savu stāvokli, ka vakarā vairs nedzer un nedzersi. Tāda nesaprašana – kas tu esi un ko tagad. Vilkme man bija kādas trīs nedēļas. Un pēc tām trīs nedēļām es iestājos projektiņā. Un tad jau sāku sevis attīrīšanu. Tas bija kaut kas fantastisks. Bet kā es vienmēr saku – ja būtu tikai kodējusies, sen jau dzertu. Daudzi jau saka – ai, kāda jēga kodēties, jo tie jau tāpat turpina dzert... Tāpēc, ka viņiem nav sakārtota galva.”

G. : „Jā. Tas ir vajadzīgs. Fiziskā vilkme ir aptuveni divi mēneši, pusotrs - divi.”

I. : „Man bija kaut kādas trīs-četras nedēļas.”

G. : „Divas nedēļas ir visgrūtākās. Un tad, ja tev ir atbalsts...”

I. : „Jā, man bija baigais atbalsts.”

G. : „Jā, bet ko tālāk? Tu nedzer, nedzer... Bet tālāk vajag zināšanas. Un pēc tam gadu vēl psiholoģiskā vilkme. Ja nezini to visu, ko esam mācījušies, tu pēc tam esi gatavs...”

I. : „Nu, bija man tā. Līgo vakars, karsts, vīrs sagādā aliņu, bet es jau saprotu, ka nedzeršu. Tā doma izskrien caur galvu, ka gribas, bet nav tā, ka sāktu plānot, ka nu tikai braukšu, skriešu, pirkšu un darīšu... Bet tagad man vispār tā vairs nav.”

G.: „Zini, no kā baidās cilvēks? Tas, kurš nav uzsācis skaidrības ceļu un tas, kurš ir pašā sākumā. Kādas ir vislielākās bailes? Kā tev liekas?”

I. : „Nu no tā, ka varētu iedzert... Netīšām vai vēl kaut kā.”

G.: „Nē, baidās, nu kā... Tiešām? Es nekad mūžā vairs nevarēšu dzert?”

I. : „Nu, tāpēc jau tās pēdējās pudeles...”

G. : „Jā, jā.”

I. : „Tad, kad es nokodējos un vēl nebiju projektā, es vēl domāju – nu es tos sešus mēnešus nedzeršu un tad gan dzeršu normāli.”

G.: „Visi grib dzert normāli. Bet pēc projekta saproti, ka nekad mūžā vairs nevarēsi dzert? Tev ir septiņi mēneši remisijā un tu esi pieņēmusi to, ka nekad mūžā vairs nedzersi?”

I.: „Jā, jā! Un negribas. Nemaz.”

G. : „Šis ir klasiskais rezultāts.”

I. : „Jā, šis ir tas par ko es sākumā baidījos, ka man būs tā sajūta NEKAD, un tagad man tā ir. Ja vēl pirms kādiem diviem mēnešiem es teicu, ka dzeršu normāli, tad tagad saprotu – nedzeršu nekad. Jo tas kaifs no tā īstuma un patiesuma, no tā dabiskuma, no tā, ka viss ir pa īstam, nē, es nekad negribu iekāpt atpakaļ tur, kur biju, jo tas bija drausmīgi.”

G.: „Jā. Ko tu novēlētu sievietēm, kuras nevar uzsākt skaidrības ceļu? Kuras vēl domā, baidās... Ko tu viņām varētu pateikt?”

I. : „Lai nebaidās, jo tā tiešām ir slimība, kura progresē. Es ieteiktu kaut vai pamēģināt un pēc tam izdarīt secinājumus. Iziet kvalitatīvo remisiju vai vismaz to programmu – trīsdesmit savādākas dienas. Vai vienkārši pamēģināt un saprast kā tu jūties ejot skaidrības ceļu, un kā bija iepriekš.”

G.: „Jo tu jau neko nezaudē...”

I. : „Jā, tu nezaudē. Un pēc tām trīsdesmit dienām vari izvēlēties. Ja man sākumā likās, ai – dārgi, tad tā summa nav vispār...”

G. : „Bet tagad, skaties, man patīk tavs ieteikums – nu, pamēģini, vismaz pamēģini. Un runājot par naudu, tu jau tāpat to mēneša laikā nodzersi.”

I. : „Man aizgāja 20 eiro dienā. Dienā! Katru dienu. Divas cigarešu paciņas un divi šampīši.”

G. : „Jo dzerot vairāk papīpē... Arī ēšanas manieres citas.”

I.: „Jā, riju. Cilvēki domā – tas ir dārgi... Vai arī - man nav laika. Arī, ja nav laika... Es, piemēram, esmu tas cilvēks kurš teiks – man nav laika, man negribas un tā. Man arī likās – nu kā tad es tagad katru dienu... Runāšos un ņemšos. Bet cik tu esi gatavs sev palīdzēt un pamēģināt. Kaut vai pamēģini! Pēc tam dzer, ja gribi, nav problēmu. Vienkārši pamēģini kā tas ir - mēnesi nedzert.”

G.: „Tātad – ar ko sākt? Trīsdesmit pirmās dienas – tas ir viens variants...”

I.: „Jā, vislabāk ir piedalīties grupā, nevis pašam.”

G.: „Ja baidās, tad var nokodēties. Ar to var sākt.”

I. : „Bet ja es būtu tikai nokodējusies un man nebūtu zināšanu, es dzertu tālāk. Jo tas nestrādā – es tagad mēnesi veselīgi nodzīvoju, tad atkal padzeršu, nē, tā tas nestrādā.”

G. : „Kā pārvarēt kaunu un baiļu sajūtu atklājoties citām sievietēm? Projektā divdesmit dalībnieces.”

I: „Jā, sākumā bija kauns, bet man vienmēr paticis atklāti runāt. Projektā runājot grupās, piefiksēju, ka baigi forši visu vari izstāstīt un atklāt. Saprotot, ka ar tām meitenēm esi tāds kā vienaudzis, saistīts ar vienu lietu, kļūst ļoti viegli. Ir sajūta, ka vari uzticēties un tevi sapratīs. Jo man ir bijis tā – runāju ar cilvēku, kurš nedzer, vai arī dzer ļoti maz un... Kā mana mamma – viņa praktiski nedzer, nu tur varbūt piecdesmit gramus kādreiz svētkos, itin nemaz nav alkoholiķe un tad mums tā diskusija izvēršas... Viņa saka – nuja, es jau zinu kā tas ir... Nē, mammu, tu nezini KĀ tas ir. Tu pat iedomāties nevari kā es jutos. Tāpēc grupā redzot citas meitenes ir rezultāts.”

G.: „Tā ir. Jo vairāk atklājies atkarībā, jo... Atkarība ir slēpto jūtu un emociju slimība – tāds ir viens no nosaukumiem. Grupā tu beidzot vari runāt pa īstam, jo citi šo tēmu nesapratīs. Turklāt viss ir ielikts tādā kā rāmī. Šodien runāsim par šo, rīt par to...”

I. : „Ļoti forši iemāca sevis disciplinēšanu, jo nav tā, ka tev ir viena tēma, bet tu sāksi laist pilnīgu par ko citu.”

G.: „Starp citu, tieši to daru pirmajās nedēļās. Mēģinu meitenes ielikt rāmīšos, jo atkarīgs cilvēks dzerot runā ļoti daudz. Gari un plaši par vienu tēmu. Tas ir ieradums ar kuru būs jāstrādā nākotnē. Bet noslēgumā, Ieva, lai mums te neizklausās, ka ir tikai rozes... Ka nu tik nedzer un nu tik būs. Kādas ir grūtības? Lietas ar kurām grūti tikt galā.”

I.: „Nezinu, man laikam ir paveicies. Ir grūti... Pat ne grūti, bet kaut kādā ziņā interesanti vērot sevi no malas. Kā pieņemu cilvēkus, vai tieši pretēji – atsaku. Kā nepiedalīties un nebūt... Grūti uzņemties to, ka tagad pats sev noteicējs. Mācēt pateikt „nē”. Jā, ir grūti. Tās situācijas, kas sastrādātas ir jārisina.”

G.: „Varbūt ir kaut kādas īpašības? Pamanīju uzrakstu uz tava krekliņa - „man vienmēr taisnība.””

I.: „To krekliņu man bērni uzdāvināja.”

G.: „Nujā, mammai vienmēr taisnība. Bet es iedomājos – varbūt tevī ir kaut kādas īpašības, tikai tagad tās ir bez anastēzijas. Jo cilvēks var aprunāt, varbūt būt slinks, bet tagad skaidrībā dzīvojot saproti, ka ar to būs jāstrādā. Ir kas tāds, kas traucē? Sevī nepatīk? Ar ko vajadzētu strādāt.”

I.: „Varbūt lieka ziņkārība, reizēm iesaistos sarunās, piemēram, darbā kolēģes runā un es iesaistos... Vajadzīga sevis disciplinēšana. Un otra cilvēka motīvus izvērtēt, nevis uzreiz sākt ar pārmetumiem. Ļoti patīk tā sajūta, ka spēju uzklausīt, izanalizēt. Respektēt cita cilvēka viedokli, nevis tikai – man taisnība! It sevišķi ģimenē.”